Par nevēlamajiem turpinājumiem: Aleksandra Riplija “SKĀRLETA”

300x0_cover

Kad Margareta Mičela uzrakstīja un izdeva savu vienīgo darbu – slaveno, nu jau par klasiku kļuvušo romānu “Vējiem līdzi”, domājams, tūkstošiem lasītāju pēc tā izlasīšanas sāka gaidīt otro daļu, taču Mičela nelokāmi atsacījās no turpinājuma rakstīšanas, apgalvojot, ka stāsts ir izstāstīts un pabeigts. Tomēr cilvēka daba ir tāda, kāda tā ir un, ja beigas nesakrīt ar gaidīto, tātad tās ir jāpārveido. Pameklējot informāciju par citiem romāniem, kas tapuši “Vējiem līdzi” iespaidā, var apjukt, cik daudz to ir – biogrāfijas par Retu, par auklīti, pat par ekstravaganto Skārletas vecmāmiņu, oriģinālā romāna pārstāsti no vergu viedokļa, no Reta perspektīvas utml.

Latviski ir izdoti divi citu autoru darbi, kas turpina vai papildina Mičelas radīto pasauli – Aleksandras Riplijas “Skārleta”, kas ir turpinājums “Vējiem līdzi” un Donalda Makeiga “Reta Batlera ļaudis”, kas ietver daļu no “Vējiem līdzi” risinātajiem notikumiem no Reta perspektīvas, kā arī sniedz ieskatu Reta bērnībā un jaunības gados. Starp citu, abi darbi ir izdoti ar pilnu Margaretas Mičelas likumīgo autortiesību turētāju atbalstu, atšķirībā no vairākiem citu rakstnieku romāniem. Par abiem darbiem GOODREADS atrodamas pārsvarā negatīvas atsauksmes. Bet katram savi puni jāuzsit pašam, tāpēc nolēmu Aleksandras Riplijas turpinājumam “Skārleta” dot iespēju.

Ak vai, ak vai! Varu tikai pievienoties tiem, kas apgalvo, ka turpinājums ne tuvu nestāv līdzās Mičelas “Vējiem līdzi”.  Izskatās, ka Riplija maksimāli centusies atveidot Skārletu un Retu tādus, kā Mičela, tomēr tēliem pietrūkst tā, kādēl tie tika iemīlēti “Vējiem līdzi” – daudzveidības, dzīvīguma un ticamības. Riplijas Skārleta un Rets ir tracinoši viendimensionāli, kā klonēti svešinieki, kas ārēji līdzinās iepazītajiem, par mīļiem kļuvušiem varoņiem, taču iekšēji tie ir tukši un sekli. Notikumi risinās pārāk sasteigti, Rets te parādās, te pazūd. Skārleta pēkšņi aizdodas uz Ņūorleānu, iepazīstas ar Reta māti un ģimenes locekļiem un sastop arī pati savus O’Hāru radiniekus.  Un te Riplija izpaužas uz pilnu programmu, 80 % grāmatas veido Skārletas neskaitāmās tikšanās ar saviem radiniekiem, viņu sadzīves apraksti, un nesakarīgi Skārletas mēģinājumi pierunāt baznīcu ļaut viņai atpirkt klosterī aizgājušās māsas Kerīnas mantoto Taras daļu. Vīlusies un aizkaitināta, pēc kādām 50 lpp. sāku grāmatu pāršķirstīt, īpaši neiedziļinoties un netērējot laiku, un nonācu pie beigām – jā, Rets un Skārleta paliek kopā, banālā un aiz ausīm pavilktā veidā, kas vairs nesniedz nekādu prieku vai gandarījumu. Ārkārtīgi vājš darbs un es tik tiešām brīnos, kā tādu varējuši akceptēt likumīgie Mičelas mantinieki.

Varbūt ir gadījumi, kad grāmatas turpinājumi veiksmes ziņā līdzinās oriģinālajiem darbiem, taču acīmredzot romānam “Vējiem līdzi” ir lemts palikt vienam vienīgam, tāpēc iesaku nesabojāt romāna atstāto iespaidu ar nejēdzīgi uzrakstītiem pakaļdarinājumiem.

7 thoughts on “Par nevēlamajiem turpinājumiem: Aleksandra Riplija “SKĀRLETA”

  1. Tieši tāpēc ar milzu bažām un reizē nepacietību gaidu jaunāko Millennium sērijas grāmatu, kuru sarakstījis David Lagercrantz, izmantojot Lārsona oriģinālās piezīmes. Man jau šķiet, ka rakstniekam ir grūti rakstīt par cita rakstnieka radītajiem varoņiem, jo, gluži kā vecākiem, katrs taču pats savus bērnus pazīst vislabāk.

    • Katram autoram jau tomēr tas stils ir savs, un rakstīt turpinājumus citu autoru grāmatām, manuprāt, ir pats riskantākais lauciņš rakstniecībā. Sevišķi ņemot vērā faktu, ka mūslaiku rūpīgie un prasīgie lasītāji savus iemīļotos sižetus un varoņus pazīst līdz pēdējam sīkumam un ar kritisku aci vērtēs sarakstīto.

  2. Pēc “Vējiem līdzi” biju tādā badā, ka ļoti, ļoti gribēju izlasīt abus tevis pieminētos autorizētos turpinājumus. Tagad pārliecinos – labi, ka tā vēlme pārgāja. Nevajag bojāt labas atmiņas.

  3. Pasen provēju lasīt ”Reta Batlera ļaudis”, taču visai ātri palika garlaicīgi un liku pie malas. ”Vējiem līdzi” ir viena no manām visu laiku mīļākajām grāmatām, tāpat kā filma ir viena no manām visu laiku mīļākajām filmām. ”Skārletas” lasīšanai klāt nemaz neķēros, taču noskatījos ekranizāciju, kas man likās jau pavisam cits stāsts, pavisam citā stilā. Man šķiet, tik labas lietas nemaz nevajag turpināt, pieliktais punkts dažreiz ir pats labākais, kas var notikt ar šādiem darbiem.

  4. Tikko beidzu lasīt “Skārletu” abas daļas. Tā bija ļoti, ļoti laba grāmata. Man ļoti patika, ka beidzot Skārleta pārvērtās par stipru, mīlošu sievieti, nevis to, kāda bija “Vējiem līdzi”. Ārēji nepieeejama, skarba, gāja pāri jebkādiem upuriem. It kā jutu un sapratu, bet tomēr bija dusma, ka tiek attēlota tā. Skārletā galvenā varone beidzot laika gaitā kļuva arī iejūtīga, kļuva par mīlošu māti. Iesaku visiem, visiem, visiem izlasīt. Priekšā man stāv “Rets Batlers”. Ķeršos klāt ar nepacietību.
    “Vējiem līdzi”bija ļoti daudzas ainas, kur tikai stāsta un stāsta. Garlaicīgas ainas, kuras izlaidu. “Skārletā”tās bija stipri mazāk. Laikam, ja padomā, “Skārleta”man patika labāk. Bet, lai sapraatu to, protams, jāizlasa arī orģinālās autores stāsti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.