Everests neizliekas – šī traģēdija tam patiesi ir vienaldzīga

9984-663-33-7

Virsrakstā minētie vārdi ir lasāmi Anatolija Bukrejeva un Gerija Vestona de Volta grāmatas “Kāpiens” priekšvārdā un tie pieder žurnālistam Brūsam Bārkotam. Šī ir viena no tām ekstrēmo ekspedīciju grāmatām, kurās aprakstīts patiess un traģisks notikums.

1996.gadā Anatolijs Bukrejevs, krievu alpīnists un gids, piekrīt sava drauga amerikāņa Skota Fišera aicinājumam piedalīties komercekspedīcijā un vest Skota vadītās tūrisma firmas “Mountain Madness” klientu grupu uz Everesta virsotni. Diemžēl kāpējus Everesta virsotnē pārsteidz sniega vētra un Anatolijs Bukrejevs viens pats, paļaujoties tikai uz savu 25 gadu laikā iegūto pieredzi un nesagaidot palīdzību ne no viena cita, dodas vētrā un tumsā glābt nomaldījušos klientus. Tajā pašā gadā un sezonā uz Everestu dodas vēl citas komercekspedīciju grupas un traģiskie notikumi, kuru pamatā bija mežonīga sniega vētra un neorganizētība, skāra ne tikai “Mountain Madness” maksātspējīgos klientus, par kuriem pārsvarā raksta grāmatas autori.

Everesta 1996.gada traģēdijas apraksts manī rosināja daudz pārdomu tieši attiecībā uz to, kā cilvēki rīkojas briesmu brīžos, kā uztver savus līdzcilvēkus nestandarta situācijās un kāpēc nekad pietiekami augstu nenovērtē kalnu pārspēku un varenību.

Anatolijs Bukrejevs ir plaši pazīstams gidu aprindās, kalni ir viņa stihija un patvērums. 1996.gada pavasarī Everestā kāpj vairākas komercekspedīcijas (ks būtībā nozīmē, ka tūrfirmas algo gidus un šerpas, lai kalnos uzvestu neprofesionāļus, no kuriem tikai retajam ir īsta pieredze alpīnismā). Divas no komerekspedīcijām vēl nenojauš, ka ne visi ekspedīcijas dalībnieki sveiki un veseli atgriezīsies kalna pakājē.

Arvien vairāk cilvēku ir gatavi ziedot naudu par iespēju uzkāpt Everestā, bet nav gatavi ziedot pūles savai fiziskajai sagatavotībai.

Kā noprotams pēc aprakstītā, šī grāmata ir tapusi kā atbilde Džona Krakauera šīs pašas ekspedīcijas un traģēdijas aprakstam “Retinātā gaisā”, kurā Krakauers izceļ sevi, apmelodams citus, t.sk .Anatoliju Bukrejevu. Man šī grāmata šķita ļoti laba lasāmviela, jo sniedza diezgan daudz pārdomu.

Pirmkārt, par šādu komercekspedīciju izpildījumu un bīstamību. Cilvēks var samaksāt par savu mantu uznešanu kalnā, par apgādi, par vismodernāko kalnā kāpšanas aprīkojumu, bet viņš nevar nopirkt un uz līdzenas vietas iegūt pieredzi alpīnismā. Vairākiem klientiem maldīgi šķiet, ka kalnos kāpšana ar gidu nozīmē, ka profesionālis visu laiku atradīsies blakus un būtībā pats saviem spēkiem uzstums bagāto klientu Everesta virsotnē. Līdz ar to rodas konflikti un nepiepildītas gaidas, kas kalnu vidē ir ļoti bīstami, jo jebkura novirze no disciplīnas var novest pie nepiedodamām kļūdām un bojāejas.

Ikkatram no mums bija godkārīgs mērķis sasniegt virsotni, pārvarēt šķēršļus, paveikt ko tādu, kas varētu šķist neiespējams, tomēr mūsdienās cilvēki vairs nenovērtē to cenu, kāda jāmaksā par uzkāpšanu Everestā, tā, kā tas tika darīts senāk.

Ārkārtīgi precīzi un detalizēti ir izstāstīts, kā cilvēki rīkojas t.s. nāves zonā, virs 8000 metriem, kur alpīnismā nepieredzējušos gandrīz visus bez izņēmuma pārņem apātija, kustības kļūst nekoordinētas, skābekļa trūkums un augstkalnu vide izraisa tādu stāvokli, ka cilvēks ar grūtībām atpazīst savus komandas biedrus un katastrofāli zūd orientēšanās spējas. Šādā stāvoklī cilvēks itin viegli var aiziet bojā.

Vēl mani ļoti šokēja fakts (un tā arī netapa skaidrs, kāpēc notika tieši tā), ka divi alpīnisti tika burtiski atstāti nāvei tad, kad pēc vētras viņi tika atrasti. No noklīdušajiem alpīnistiem vienu grupu atrada un uz nometni aizveda Anatolijs un ar to viņa spēki bija galā, kas ir visai saprotams ņemot vērā apstākļus. Tomēr visšokējošākais ir tas, ka neviens no nometnes, no citām ekspedīcijām un šerpām neatsaucās Anatolija lūgumam palīdzēt nogādāt visus vētrā noklīdušos alpīnistus nometnē.

iesākumā notikumi varbūt nerisinās tik strauji kā varētu vēlēties, bet jāatceras, ka šī grāmata nav piedzīvojumu romāns, bet reāls stāsts par reālu traģēdiju un tās iespējamiem cēloņiem un to, kā tika īstenota alpīnistu glābšana un  ko tas prasīja no viena cilvēka, kurš bija ar mieru doties vētrā, labprātīgi riskējot ar savu dzīvību.

No 26. septembra Latvijas kinoteātros būs skatāma filma Everests tieši saistībā ar 1996.gada traģēdiju. Filmā būs vērojams visai ievērojamu aktieru sastāvs – Sems Vortingtons, Džeiks Džilenhols, Keira Naitlija, Robina Raita. Grāmatas iespaidā noteikti noskatīšos filmu. Un iesaku izlasīt grāmatu, jo tā ļaus iepazīt abas cilvēka dabas puses – gan vislabāko, gan to ne tik labo.

Kadri no filmas “Everests” (2015):

4 thoughts on “Everests neizliekas – šī traģēdija tam patiesi ir vienaldzīga

  1. Man tieši šīs abas grāmatas ir izvilktas atmiņas atsvaidzināšanai pirms filmas. Par to cilvēku neglābšanu es kādreiz biju vairāk sašutusi, bet tagad saprotu, ka bieži vien tā ir izvēle starp glābt sevi vai mirt varoņa nāvē, glābjot citu. Tajā augstumā pat novelkot pusnosalušu cilvēku (kas principā tobrīd ir jau inerta masa) līdz 4. nometnei, viņš, iespējams, nebūs glābjams līdz galam, jo augstums ir pārāk liels, lai ķermenis atkoptos. Un tas, kas ir pašsaprotami jūras līmenī, ir pilnīgi cita lieta augstkalnos. Reiz sanāca pārbaudīt uz savas ādas, ka tā ap 3000 m jau sāku just kalnu gaisa iedarbību, kas mani padarīja jūtami lēnāku savās darbībās. Viss it kā ok, tikai apgriezienu nav. Divreiz augstāk drošvien spētu tikai ļengani pasnaust ceļmalā 🙂 Protams, Everesta stāsts ir par skumju kombināciju – nevērība plānošanā, nelabvēlīgi laikapstākļi, pieredzes trūkums un godkāre, kas stāv pāri veselajam saprātam.

    • Paldies par izsmeļošo komentāru! Tā jau ir, ka augstkalnu apstākļos cilvēks nokļūst vidē, kura prasa pavisam cita līmeņa sagatavošanos un izturību, lai spētu savākt sevi un izdzīvot. Un tieši tāpēc daudziem profesionāliem alpīnistiem grāmatā aprakstītajā laikā jau bija radušies pamatoti iebildumi pret komercekspedīciju rīkošanu. Protams, kalnos iet bojā arī profesionāli alpīnisti, tomēr viņi zina, ar ko riskē un pazīst arī savu organismu un spēj noteikt, kad nav lemts sasniegt virsotni.

  2. Atpakaļ ziņojums: Kāds tu biji, 2015.gads? | Valkīras dienasgrāmata

  3. Atpakaļ ziņojums: Septiņas grāmatas ziemīgai noskaņai un dvēseles pacilātībai | Valkīras dienasgrāmata

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.