“Monmartras šarms” bez šarma

Britas Restlundas grāmatu „Monmartras šarms” es paņēmu lasīšanai, jo man iepatikās tās vieglais un romantiskais nosaukums un vāka noformējums. Paņēmu ar cerību, ka šis romāns sniegs Parīzes gaisotnes sajūtu un iedvesmos varbūt kādu dienu pašai aizceļot un skatīt Monmartras ieliņas.

Mierīgais un nosvērtais Mansibū Monmartras pakājē vada savu mazo koloniālpreču veikaliņu, līdz kādu dienu viņa veikalā ienāk nepazīstama sieviete, lūdzot izsekot viņas vīru, kurš dzīvo ielas pretējā pusē. Ļaujoties negaidītajam azartam, Mansibū piekrīt un viņa līdz šim pazīstamā, ikdienišķā dzīve izmainās uz neatgriešanos, solot negaidītus atklājumus pat paša šķietami tik pazīstamajā ģimenes dzīvē. Tikmēr kādā kafejnīcā vientuļi sēž jauna žurnāliste Helēna, līdz pie viņas pienāk kāds vīrietis un jautā, vai viņa gaidot Belivjē kungu. Jūtot ikdienas dzīves pagurumu, pelēkumu un garlaicību, Helēna atbild: „Jā.” Un piedzīvojums var sākties.

Diemžēl cerības neattaisnojās.  

Īsti sižetiski no Parīzes romānā ir tikai nosaukums un darbības vieta, nekādas sajūtas, nekādas īpašās gaisotnes, kas aizrautu un liktu savaldzinātam šķirt lappusi pēc lappuses. Lielākoties romāna tēli ir pārāk pliekani, pabāli vai kaitinoši, un nerada līdzpārdzīvojumu. Mansibū kopā ar savu ģimeni ir imigranti Parīzē un liela daļa satura vijas ap viņu tradīcijām un sadzīvisko ikdienu, tāpēc īsti nav tādas „parīziskas” sajūtas. Romānā iepītā noslēpumainā intriga, kurā, paši nezinot, uz ko parakstījušies, iekuļas Mansibū un Helēna, un kam it kā vajadzētu savaņģot lasītāju, lai viņš ar kāpinātu interesi tiktu līdz grāmatas beigām, vienkārši nesniedz efektu un beigās šķiet pat bezjēdzīga. Vienīgais moments, ko gaidīju un kas raisīja vismaz kaut kādu interesi, bija  – kad vienreiz Mansibū pārmācīs savu bezkaunīgo un melīgo sievu Fātimu.

Varbūt Monmartrai tiešām piemīt savs šarms, bet šis romāns to neļauj nojaust.

B.Restlundas  grāmata diemžēl nav ne tuvu tik aizraujoša un lasāma kā žanriski līdzīgās Ninas Georges „Lavandu istaba” (atsauksme), Krisa Stjuarta „Pāri citroniem” (atsauksme) vai Pītera Meila „Gads Provansā” (atsauksme), ko es ieteiktu tiem, kuri vēlas izjust neierasta ceļojuma auru un citas zemes un kultūras garšu.

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”, no zviedru valodas tulkojusi Rute Lediņa. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.

2 thoughts on ““Monmartras šarms” bez šarma

  1. Es teiktu, ka tas bija Monmartras šarms bez Monmartras, jo pats Mansibū beigās atzīst, ka viņa veikaliņš tomēr nav saucams par esošu “Monmartras pakājē”.
    Protams, kas gan es esmu, lai spriestu par Parīzi, Monmartru un to šarmu, ja pabūts tur tikai vienreiz tādā caurskrienošā ekskursijā. Bet Mansibū ģimenes un darba dzīves apraksts likās tas vērtīgākais šajā grāmatā. Galu galā varbūt tieši tāds tas šarms mūsdienās ir. Otra stāstījuma līnija par Belivjē kunga “projektu” gan šķita tāda neticama. Nu labi, piekrist da jebkam, nezinot, kur īsti iesaisties, varbūt arī var- aiz neko darīt, bet turpināt, nesaprotot darāmā jēgu, mūsdienu bailīgajā terorisma draudu vidē, pie tam vēl Parīzē… vai nu tai dāmai bija iekšas, vai iztēles trūkums, vai arī galīgais pofigisms. Lai gan jāatzīst, ka blakus efekti viņas dzīvē no visas tās epopejas ar puķēm bija OK.

    • Jā, tā ne īpaši ticamā sižeta līnija par Belivjē kungu īsti neiederējās pārējā sižetā un tāpēc tas iespaids ir tāds, kāds ir… tiklīdz tu kā lasītājs vairs nespēj uztvert kaut kādu loģiku varoņa darbībās, nav arī nekāda līdzjušanas momenta.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.