Kāpēc nelasīt E.Gilbertas romānu “Ēd, lūdzies, mīli”

Elizabete Gilberta Ēd, lūdzies, mīli

Beidzot esmu izlasījusi slaveno Elizabetes Gilbertas uz pašas dzīvi balstīto romānu “Ēd, lūdzies, mīli”, par kuru kādu laiku atpakaļ dzirdēju kā par teju obligātu izlasāmu darbu, kurš lieliskā veidā atspoguļojot, kā cilvēks spēj mainīt savu līdzšinējo dzīvi un padarīt to jēgpilnāku, izrauties no rutīnas un piepildīt savu eksistenci aizraujošā veidā. Man nebija nekāda priekšstata par šo darbu, nebiju iedziļinājusies ne anotācijā, ne autores dzīvē, un lasīju, var teikt, ar domu pārbaudīt, vai tiešām darbs ir tik labs un slavinošās mārketinga kampaņas vērts.

31 gadu vecā Elizabete kādu nakti kārtējo reizi sabrūk raudot savā vannasistabā  uz grīdas un saprot, ka vairs negrib turpināt dzīvot kā līdz šim. Viņa izšķiras no vīra, pamet līdzšinējo ikdienu un dodas gadu ilgā sevis atrašanas un piepildīšanas ceļojumā uz trim valstīm – uz Itāliju pēc kulinārajām izpriecām, uz Indiju pēc garīguma meklējumiem un uz Indonēziju rast līdzsvaru un mīlestību. Ar šo autobiogrāfisko romānu man gāja kā pa kalniem. Jau pavisam drīz grāmatas sākumā kļuva skaidrs, ka ilgi autores žēlabainās vaimanas es nespēšu izturēt. Dziļas personības problēmas, nepārliecība par saviem lēmumiem, nemitīga žēlošanās visiem satiktajiem, pat svešajiem cilvēkiem, par to, cik viņai, redz, bijis grūts šķiršanās process un cik sāpīgas izjukušās attiecības ar mīļāko (es ļoti labi saprotu, kāpēc tās izjuka) – tas viss ir tik kaitinoši, ka es, goda vārds, gribētu autorei iecirst pļauku par šādu nesavāktību un bezjēdzīgu gaudošanu.

Lai arī kopumā darbs no sākuma līdz beigām ir ārkārtīgi vājš un nepārliecinošs, es turpināju lasīt tā iemesla dēļ, ka tā ir arī ceļojuma grāmata un bija interesanti ik pa brīdim pievērsties ietvertajiem aprakstiem par Itālijas, Indijas un Indonēzijas iedzīvotāju sadzīvi un paradumiem. Nevaru šo izcelt kā vērtīgu darbu par garīguma un jēgpilnas eksistences meklējumiem. Viens no iemesliem, iespējams, ir tāds, ka šis temats literatūrā ir nu jau gandrīz pilnībā izsmelts (pēc Robina Šarmas, Ričarda Baha, Paulu Koelju utml.) un Gilbertas žēlabainā  pieeja neko jaunu nespēj atreferēt.

Visai asprātīgu domu pameta kāds autores sastapts paziņa, kurš min, ka katram cilvēkam ir savs vārds, kas viņu vislabāk raksturo un kas nav saistīts ar personvārdu.  Tad nu Gilberta meklē to īsto un vienīgo vārdu un kaut kādu savas pašas izvēlētu atrod, bet es labprāt pateiktu, ka viņas vārds drīzāk ir “Pārmērība”. Jo visu romāna varone dara pārmērīgi – ēd, vaimanā, pļāpā, pārdzīvo, uzmācas cilvēkiem ar savām iedomātajām problēmām, nodarbojas ar intīmajām attiecībām līdz infekcijas saķeršanai utt. Šo var lasīt tikai kā ceļojuma romānu, kurā pavīd dažas vērtīgas, eksistenciālas domas (citu cilvēku izteiktas, ne galvenās varones). Ja varonīgi izturēsiet pirmo romāna daļu, tad līdz beigām jau paliek tīri ciešami.

Citāti:

“Labāk kļūdoties izdzīvot savu likteni, nekā nevainojami nospēlēt kāda cita dzīves imitāciju.”

“Dievs mīt tevī kā tu pats.”

“Gudrais vienmēr līdzinās pats sev.”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.