Mammu, kāpēc tev bija jāaiziet…

Šis ieraksts nebūs par grāmatām vai ceļojumiem (un domāju, ka tādi nebūs vēl ļoti ilgu laiku). Šis būs pārdomām veltīts raksts, varbūt noderīgs tiem, kuru pasauli jebkad ir aptumšojušas vai aptumšo dziļas sēras. Man tās ir jāizrunā, jānostāsta no sevis nost, lai var dzīvot kaut kā nebūt tālāk.

25.maijā pēkšņi un negaidīti 58 gadu vecumā mūžībā aizgāja mana mamma, mans mammuks, viens no diviem man tuvākajiem cilvēkiem uz šīs pasaules. Vēl sprigana, darba dunas pārņemta, rosīga, vienmēr omulīga un gādīga, priecīga par gaidāmo mazbērniņu, kuram jānāk pasaulē jūlija sākumā. Viņa nomira savā dzīvoklītī, vakarā sēžot pie TV pēc aktīvi pavadītas dienas, pie zemeņu un cepumu šķīvīša, ātri un pēkšņi, iemesls – kardiomiopātija.

Nākamajā dienā, kad netikām iekšā dzīvoklī, vīrs izsauca glābējus un tajā mirklī, kad viņš nonāca lejā un asarām acīs pateica, ka mammas vairs nav, mana pasaule mainījās uz neatgriešanos. Tajā brīdī un arī tagad es joprojām nespēju to pieņemt. Tas ir kā murgs, kurā es katru rītu pamostos atkal un atkal. Pirmā nedēļa pagāja briesmīgi, gatavojoties bērēm. Vēl tikai nedēļu pirms aiziešanas mēs ar mammuku bijām pie viņas vecāku kapiņiem, visu sakārtojām, bet jau tagad, nedēļu vēlāk, man bija jāizvēlas zārks manai mammai. Tās sāpes bija neizturamas. Bija tādi, kas teica, ka pēc bērēm paliks vieglāk. Nepalika vis. Pēc bērēm katra jauna diena nāca ar apjausmu, ka kopā ar mammuku man jāapbedī arī mūsu plānotie darbiņi, mani sapņi par to, kā es viņai ielikšu rokās savu mazulīti un redzēšu viņas prieku un laimes asaras, es zinu, ka tā būtu bijis. Par to, kā viņa brauktu pie manis palīdzēt auklēt, jo mēs dzīvojām tik tuvu. Kā mēs sēdētu dārzā visi četri un baudītu vasaras siltās dienas ar mazo peļuku ratiņos. Man ir jāraud par to, ka viņa tā arī netika pie savas jaunās mašīnas, kas pienāca dienu pirms viņas aiziešanas. Par to, ka mēs tomēr nepavadīsim šo vasaru un arī nākamos gadus kopā…

Pasaule ir mainījusies briesmīgā, neizturami traģiskā veidā. Pats sāpīgākais šajā visā ir tas,  ka viņai bija jāaiziet tieši šobrīd, kad līdz viņas mazbērniņa dzimšanai bija palicis aptuveni mēnesis. Par to man sirds sāp visvairāk, jo vēl tagad atceros mammuka ovācijas un prieka asaras, kad pateicām par mazo peļuku. Viņa man vēlāk priecīgi stāstīja, ka sākot pievērst uzmanību mazuļu zeķītēm, kam iepriekš gājusi garām neievērojot. Un iemācīs mazbērnam gatavot visādus gardumus, jo tas ir viņas hobijs. Saviem darba kolēģiem mamma solīja uzklāt svinību galdu par godu mazbērniņa piedzimšanai. Viņa vēl tā gribēja dzīvot. Man tik ļoti sāp, ka mazais neiepazīs vecmāmiņu. Es zinu, ka mans uzdevums būs iemācīt mazajam visu to, ko mammuks iemācījis man – cept pīrāgus, cepumus un visu citu, ko mamma gatavoja, neatsacīt palīdzību tiem, kam klājas grūtāk, nesūdzēties, izdarīt darbiņu pēc labākās sirdsapziņas un visu citu.

Ir tik neizturami piedzīvot visas sēru stadijas, bet tam ir jāiziet cauri – protams, ka ir gan vainas apziņa, soda sajūta, neticība, noliegums, ticības zudums pasaulei, neizpratne, nosodījums, bezgalīgas dusmas un sajūta, ka kāds man un mammukam ir nodarījis pāri. Taču ar prātu es saprotu, ka neviens un nekad nezina, kurā brīdī aprausies dzīves ceļš. Bērniem agri vai vēlu ir jāapbedī savi vecāki, sliktāk, ja ir otrādi. Ja sākotnēji mammas aiziešana likās kā sods par kādu manu vainu, tad lēnām kļūst skaidrs, ka Liktenis, Dievs vai Augstākais spēks nesūta nāvi kā sodu. Jo kāpēc tad par citu grēkiem būtu jācieš tam cilvēkam, kurš nomirst? Nāve ir tikpat dabiska kā dzīve. Notiek daudz traģiskākas nelaimes, avārijas, katastrofas un arī tad neviens nespēj atbildēt, kāpēc jāmirst nevainīgiem cilvēkiem. Jo acīmredzot nāve ir daļa no likteņa, nevis vainas pierādījums. Tikai ir  grūti pieņemt, ka mammīte, kura vienmēr bija zvana attālumā, kura tik ļoti palīdzēja un kuras klātbūtne mierināja, ir prom no šīs pasaules.

Lai arī cik netaisni un nežēlīgi šis viss šķiet, tagad es redzu zīmes no pagātnes, kas, iespējams, liecināja, ka mūsu kopīgais laiks uz šīs zemes nebūs tik ilgs, kā cerējām. Šīs zīmes man kalpo kā mierinājums. Kopš aizgāju atvaļinājumā februāra beigās, mēs ar mammu pēdējos trīs mēnešus tikāmies ļoti bieži. Arī iepriekš vismaz reizi nedēļā, jo dzīvojām tik 15 km attālumā un nedēļas nogalēs viņa atbrauca pie mums, taču nu man bija vairāk brīva laika un es ciemojos pie viņas darbā, kopā staigājām pa veikaliem, skatījāmies pārraides un kopīgi gatavojām. Es izprasīju mammai un pierakstīju viņas ēdienu receptes, vēl nodomājot, ka tas jāizdara, kamēr mammuks vēl ir pieejams. Mēs negaidījām labākus laikus, aizbraucām uz jauno armēņu restorānu izmēģināt, kā tur ir. Es vienmēr lielīju viņas gardumus, ar kuriem viņa lutināja mūs abus ar vīru un teicu, ka viņa ir supermammucis, ka nezinu nevienu tādu mammu, kā viņa. Un mammuks pavisam neseni atvadoties mani apskāva un teica, ka esmu laba meita. Un tagad es domāju, ka tie vārdi un atmiņas par kopīgajiem brīžiem mani nedaudz glābj šobrīd, kad sāpes tik neizturami plosa sirdi. Un man ir prieks, ka mēs ar mammu aizbraucām uz Briseli ekskursijā aprīlī, jo viņa bija tik priecīga par šo ceļojumu, tik aktīvi šopingoja, jo tas viņai ļoti patika. Viņa vēl gribēja izgatavot ceļojuma bildes, bet nepaspēja…

Man ir prieks, ka mēs tik daudz paspējām izdarīt, bet vienlaikus sāp, jo daudzi sapņi tā arī paliks nepiepildīti. Mēs aizvedām mammu uz Itāliju, kas vienmēr bijusi viņas sapņu zeme, mēs braucām uz Horvātiju, Tallinu, Austriju, Viļņu, Berlīni, Stokholmu. Mēs bijām Prāta Vētras tūrē, Ziemassvētku koncertā Siguldā un ar lielu entuziasmu apmeklējām muzejus un veikalus Rīgā…

Tukšums sirdī paliks vienmēr, jo mammuka vietu neaizpildīs neviens. Man sāp, ka viņas mūžs aprāvās tik pēkšņi un negaidīti, viņa vēl tā gribēja dzīvot.  Acu priekšā man slīd pēdējā diena, ko pavadījām kopā, tā diena, kad mamma nomira. Mēs bijām pilsētā, pēc tam viņa atveda mani mājās un mēs sēdējām virtuvē, runājāmies. Viņa palūkojās uz mazuļa drēbītēm, ko biju nolikusi netālu, bet es viņai neparādīju, kaut kā domāju, ka gan jau nākamreiz. Un mamma aizbrauca ar savu mazo mašīnīti un tā bija pēdējā reize, kad es viņu redzēju…

Mammuks atnāca pie manis sapnī trīs reizes. Pirmās divas reizes bija tā, it kā viņa turpinātu savus darbus, mēs īstenojām savus plānus, varbūt mammas dvēselīte arī sākumā neaptvēra šo pēkšņo pavērsienu, savukārt trešajā reizē mamma teica, ka tas viņai arī bijis negaidīti, taču viņa man atsūtīšot palīgu, kad mazais peļuks būs piedzimis, lai man ir vieglāk…

Šobrīd ir periods, kad gandrīz viss atgādina mammu, katru dienu ir sāpes un neizmērojams tukšums. Nebūs vairs, kas atbrauc pie mums ar savu sarkano mašīnīti, nebūs vecmāmiņas mazajam, kas lutina ar gardumiem, nebūs mammas smieklīgo stāstu par viņas darbu un piedzīvojumiem, nebūs mammuka gādības un siltā glāsta, nebūs, kam paprasīt padomu, kam pazvanīt…

Es zinu, ka mēs tiksimies, mammu, man tikai tevis ļoti, ļoti pietrūkst…

4 thoughts on “Mammu, kāpēc tev bija jāaiziet…

  1. Nepazīstu nevienu no jums, bet lasot esmu kā parasti līdzīgās situācijās noraudājusies. Izsaku līdzjūtību. Zinu, cik tas ir smagi.
    Man ļoti patika vērot pielijušus kokus, rasotus augus, bet vienā tādā rudens līņājošā dienā mans tēvs bija aizvests uz slimnīcu. Mēs nebijām tikušies vairākus mēnešus. Un tagad tie pielijušie koki mani biedē, ka tik atkal nenotiek kas. Ir pagājuši vairāki gadi, bet tas dabas skats manī uzjunda lielas skumjas. Es toreiz paņēmu darbā brīvu nedēļu un līdz pat bērēm viņš man rādījās sapņos katru nakti…

    • Paldies, pirms aizgājis kāds no tuviniekiem, šķiet, ka līdz šim dzīvotā dzīve ir bijusi tik bezrūpīgi viegla, ka pat varbūt nav tikusi novērtēta kā pienākas. Kaut gan vai tad kāds ir solījis, ka mēs bez sāpēm zaudēsim savus mīļos? Dzīvei jāturpinās, kaut arī tā vairs nebūs tāda kā iepriekš… bet paldies par komentāru!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.